„Galvenais – negausties un negulēt uz krāsns,” saka Māris Baidekalns - viens no JCI dibinātajiem Latvijā. Māra pieredze un aktīvā darbība studentu arodbiedrībā un Jaunatnes organizāciju komitejā 80-to gadu beigās sekmēja JCI ienākšanu un attīstību Latvijā. Kopš 90-to gadu sākuma Māra darbības sfēra ir bizness.

Cik ilgi darbojāties JCI Latvia? Kas, Jūsuprāt, ir būtiskākais, ko Jums devusi organizācija JCI Latvia, un kā Jūs to izmantojat savā biznesā, darbā, dzīvē? Padomju Savienības norietā strādāju Jaunatnes organizāciju komitejā, kas nodarbojās ar jaunatnes ārējo sakaru organizēšanu. Protams, politisku iemeslu dēļ šie starptautiskie kontakti bija visai ierobežoti, tomēr 80-to gadu beigās perestroikas ietekmē jūtami aktivizējās tiešie kontakti ar dažādu valstu jaunatnes organizācijām. Kādas ASV jauno līderu vizītes laikā Rīgā pirmo reizi uzzināju par JCI, kā arī tikāmies ar tās darboņiem. Daudzi no tā laika ASV topošās politiskās elites savu pirmo rūdījumu sabiedriskajā vai politiskajā laukā bija guvuši tieši darbojoties JCI. Viņi bija kā lielo politiķu rezervisti, kas apguva vadības iemaņas un metodes, piedalījās apmācību un labdarības projektos, uzturēja stingru organizatorisku struktūru un nodrošināja biedru biznesa un citus kontaktus visā pasaulē. Tas pārliecināja, ka arī Latvijā tāda tipa sabiedriskā organizācija būtu noderīga. Ja ir attiecīgs atbalsts un izpratne par jaunās paaudzes censoņu nozīmi sabiedrības attīstībā, tad, skolojot un atbalstot jaunos līderus, sabiedrība iegūst labus vadītājus vai vismaz pusvadītājus. Piedalījos JCI dibināšanā un darbojos vairāk vai mazāk aktīvi dažus gadus. Pēc tam kļuvu par vecu sabiedriskām aktivitātēm un pievērsos vairāk biznesam un ģimenei.

Kādu Jūs vēlētos redzēt un veidot JCI Latvia?
Gribētu novēlēt JCI aktīvu darbību savas misijas popularizēšanā. Par līderiem nepiedzimst, par līderiem top! Lai darbība no kluba tipa organizācijas pārvēršas par īstu līderu sagatavošanas skolu. Nākamajai paaudzei vienmēr jānoliedz iepriekšējā un jāiet tālāk, jāsasniedz vairāk. Nebaidieties no karjeras un ambīcijām ne biznesā, ne politikā.

Kādi līdz šim bijuši Jūsu lielākie izaicinājumi un šķēršļi, darbojoties Jūsu izvēlētajā sfērā?
Lielākās grūtības saistījās ar potenciālo klientu zināšanu un izpratnes trūkumu par mūsu pakalpojumiem biznesa sākumposmā. Tagad šie šķēršļi lielākoties ir pārvarēti, bet tad iejaucas valsts un grib visu regulēt ar likumiem.

Kas ir Jūsu prioritātes?
Manas prioritātes ir darbs, ģimene un kā labi aiziet.

Kādi faktori, pēc Jūsu domām, ietekmē pozitīvu, dinamisku darbību? Tas ir mērens risks, stabila attīstība, bet tie ir arī dažādi un interesanti ikdienas pienākumi.

Kādas ir Jūsu nākotnes ambīcijas? Kas šobrīd ir Jūsu lielākie izaicinājumi? Tie ir jauni darbības veidi un pakalpojumi tajā pašā darbības virzienā.

Kas Jūs iedvesmo aktīvam darbam, jaunām idejām?
Mani iedvesmo sacensība, konkurence un bažas, ka mani bērni mani drīz izkonkurēs visās jomās (izņemot dzīves pieredzi).

Kas ir tās lietas, kas palīdz Jums stabili turēties šodienas strauji mainīgajā pasaulē? Tas, ka tā mainīgā pasaule nemaz nav tik stabila, un turpmāk būs vēl nestabilāka.

Vai atliek laika vaļaspriekiem?
Mēdzu paceļot. Turpmāk tam jāatlicina vēl vairāk laika un resursu. Visur jau pabūt nepaspēšu, bet iespēju robežās vajag censties.

Runājot par ekonomisko, politisko situāciju Latvijā, kā arī par personīgo dzīvi, liela daļa tautiešu saka: „Labākais vēl priekšā!’’ Vai arī Jūs uzskatāt, ka Latvijai un Jums kā Latvijas iedzīvotājam labākais vēl priekšā?
No jebkura aspekta dzīvot pārmaiņu laikos ir gan labi, gan interesanti. Ja izdodas izdzīvot. Atceros, kā skandināvi brauca un jūsmoja, ka mums mainās nauda un daudz kas cits. Viņiem dzīvot bija kļuvis garlaicīgi un vienmuļi, kaut arī ir pārtikuši. Domāju, ka jaunajai profesionāļu paaudzei lielāka atkarība ir no paša gribas un spējām, nevis no ārējiem faktoriem. Galvenais - negausties un negulēt uz krāsns.

Kas, Jūsuprāt, ir klasiskas vērtības, kuras bija, ir un paliks kā vērtības cauri paaudzēm un laika griežiem?
Iespējams, daudz ko “klasisku” radījušas iepriekšējās paaudzes, tomēr, manuprāt, svarīgākais ir saglabāt klasisku izpratni par ģimeni, kurā dzimst un tiek audzināti bērni. Tad sabiedrība var pastāvēt nākotnē un būs, kas nopelna viņu vecākiem pensiju.