Kā Jūs, raksturotu, kas Jums ir JCI?


JCI ir smilšu kaste pieaugušajiem, kur augt un attīstīties, izmēģināt dažādas iespējas – projekti, amatu ieņemšana, būt trenerim u.c. iespējas, tādā veidā apgūt jaunas prasmes, iemaņas darot, kā arī līdz ar to paplašināt savu komforta zonu.



Kas savulaik Jūs mudināja un motivēja pievienoties JCI Latvia?


Tas bija loģisks turpinājums manām aktīvajām sabiedriskajām aktivitātēm skolas laikā. Tikko organizācija bija dibināta, tas bija veids, kur turpināt būt aktīvam. Atklāta vieta tieši man. Arī organizācijas biedri, personas, ko es iepriekš nepazinu, tas arī nozīmēja pakāpt kādu līmeni tālāk.



Kādus labumus organizācija var sniegt tās biedram? Kā, Jūsuprāt, JCI Latvia biedrs var iegūt visvairāk un vislielāko pieredzi?


Protams, kontakti – Latvijas un pasaules mērogā. Pieredze darot – iesaistoties dažādos projektos, iegūstot jaunas iemaņas, prasmes, zināšanas jomās, kurās iepriekš neesi darbojies, arī kur esi darbojies – tās plašāk izmantot un gūt papildus pieredzi. Vislabāk ir uzreiz mesties iekšā – kādā projektā vai aktivitātē, nevis būt pasīvam novērotājam, lai paskatītos, kā tur iet. Uzreiz pieteikties, darīt, uzņemties atbildību, nezināt, kā sanāks, bet tā ir JCI organizācijas priekšrocība, te ir vieta, kur var droši kļūdīties, izgāzties un atkal mēģināt no jauna. Mācīties no savām un citu kļūdām. Atceroties savu pieredzi: 1993. gads, jautājums par pirmā kongresa organizēšanu, es pieteicos būt kongresa direktors, tas arī mani ielika tai JCI ritmā, kurā es esmu nodzīvojis jau vairāk nekā 20 gadus.



Esat ieņēmis nozīmīgus amatus JCI Latvia valdē, kas pamudināja tiem pieteikties? Vai, Jūsuprāt, biedriem vajadzētu kā mērķi sev uzlikt – ieņemt dažādus amatus JCI nodaļu, nacionālajā un starptautiskajā līmenī?


Izmantoju izdevību, kas pavērās, nelaidu to garām. Tā kļuvu par Nacionālo prezidentu, neizejot cauri nacionālajai valdei, bet jau no nodaļas viceprezidenta amata. Kas pamudināja? Iespējas ir jāizmanto, ja tās rodas, ne velti tās ir radušās. Izmanto un ej tālāk. Noteikti – ieņemt amatus tā ir unikāla pieredze, kas saistīta tieši ar vadību gan no administratīvā, gan no cilvēku viedokļa. Piemēram, kā pārvaldīt stresu, kā organizēt cilvēkus, kā organizēt plānus un dienaskārtību, kā veidot savu dienas kārtību un atrast laiku, resursus, spēku, lai to padarītu, un ko nozīmē gadu būt amatā, parādīt sevi citiem, kā tu to spēj, kā dari, tādējādi veidojot arī savu tēlu. Ja ir iespēja, laiks un vēlēšanās, tad iesaku izmantot iespēju kļūt par starptautisku amatpersonu. Tā kā es to atklāju par vēlu sev, teikšu tā – nokavēju nedaudz, es labprāt būtu gājis starptautiskas amatpersonas taku. Ieteikums – nenokavēt, ķert to mirkli un iet uzreiz no sākuma – caur nodaļu, mācīties un apgūt, tad soli pa solim un augšu. Kā zināms – ļoti vienkārša hierarhija – divi amati nodaļā, divi vai trīs amati nacionālajā valdē un tad dodas uz starptautisko līmeni. Tur ir četri līmeņi un esi kļuvis par pasaules vadītāju. Laba iespēja, ko vēl neviens no Latvijas nav paspējis izmantot.



Atskatoties atpakaļ, kā Jūs vērtējat, ko Jums sniedza šo amatu ieņemšana Latvijas līmenī? Vai un kā šīs iemaņas var palīdzēt profesionālās karjeras izaugsmē? Ko Jūs saredzat kā bonusus?


Tas, ko iegūst, ir atpazīstamība, turklāt ne tikai lokālajā līmenī, tā nav tikai pagātnē, arī uz priekšu šo kažociņu var vilkt un vilkt. Piemēram, biju tanī gadā nacionālais prezidents. Un visiem ir skaidrs – ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskajā līmenī. Pietiek būt nacionālajam prezidentam vienu gadu, tā tev ir ceļa zīme pa pasauli. Kad prasa: “Ko tu esi izdarījis?” Atbildu, ka esmu bijis nacionālais prezidents. Tātad mani ir novērtējuši un esmu ko paveicis. Pašam šie gadi ir bijuši pārbaudījums. Pārbaudījums, ko es varu, kas man ir jāuzlabo, lai varētu vairāk. Tā pieredze, kas man bija, kāpšanās atpakaļ un pēc tam tukšo robu aizpildīšana, esot citos amatos nacionālajā valdē, es teiktu, ka labāk tā nedarīt, bet iet uz priekšu. Nedaudz nācās arī degradēties.



Ko nozīmē būt senatoram?


Pēdējā laikā senatoru iespējas ir mazinājušās. Piemēram, būt aktīvam trenerim – sākot no šī gada sākuma, arī šī iespēja ir nogriezta. Tā bija mana apņemšanās uzturēt to kompetenci, kas ir, lai visi JCI oficiālie kursi būtu pieejami biedriem tepat Latvijā latviešu valodā. No citām lietām, protams, šis kontakttīkls, kas ir senatoriem, tas pat ir svarīgāk, tā ir tā iespēja būt daļai no JCI pēc 40, dalīties savā pieredzē, sekot līdzi un izmantot šo sabiedrības daļu un iespējas kontaktēties ar viņiem.



Kādu Jūs vēlētos redzēt JCI Latvia – tās turpmākos attīstības soļus un virzienus?


Gribētos, lai aktīvie cilvēki tiktu apvienoti JCI nodaļās katrā Latvijas pašvaldībā, kur ir vismaz vairāk nekā 10 tūkstoši iedzīvotāju, tur būtu vismaz viena aktīva nodaļa ar vairāk nekā 25 biedriem. Varbūt tas šķiet mazliet utopiski, bet uz to būtu vērts iet, jo tas dod iespēju aktīviem cilvēkiem iegūt vairāk, uzzināt, mācīties, organizēt, tas būtu arī liels ieguvums visai sabiedrībai. Metodiski iet un vērt jaunas nodaļas Latvijā, audzēt tajās biedrus, nodrošināt viņiem palīdzību, lai viņiem ir sapratne, kā vadīt nacionālās organizācijas lokālās nodaļas, kā piesaistīt jaunus biedrus, nepārtraukti strādāt uz to piesaisti, organizēt pasākumus, gūt pieredzi, tas būtu galvenais. Protams, arī pārbaudījumi, kurus pārvarēt un tikt pāri, lai tie nekad nebeidzas, tie padara JCI īpašu.



JCI Latvia šogad svin 25. dzimšanas dienu – kāds būtu Jūsu novēlējums organizācijai?


Atkopties no pārbaudījuma, kas JCI organizācijai ir bijis pēdējos gadus – t.i., pārbaudījums ar naudu. Atkopties, augt tālāk, izdarīt secinājumus un vairs nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem.