JCI ir lielisko iespēju, moderni runājot, platforma, kur katrs var notestēt kādu savu ideju, apgūt kādu prasmi vai iemaņu, galu galā - izveidot kādu biznesu. Tā ir organizācija, kuras pamatos ir moto “learnign by doing”, un tās galvenā vērtība ir tā, ka kļūdas ir pieļaujamas. Neviens nav perfekts un nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara, bet organizācijas vidē kļūdu pieļaušana nenoved pie fatālām sekām, tā ir reāla mācīšanās un pieredzes uzkrāšanu, ko nekavējoties var piemērot savai ikdienas dzīvei.
2. Kas savulaik Jūs mudināja un motivēja pievienoties JCI Latvia?
Tālajā 1992. gadā ar avīzes sludinājuma starpniecību iepazinos ar Māri Baidekalnu, kurš vāca interesentu grupiņu, lai Latvijā izveidotu JCI nodaļu. Man kā padomju laika jaunietim, kas skolas gados bija aktīvs komjaunietis, ideja izveidot organizāciju, kas nodarbojas ar visu to pašu, ko komjaunatne, tikai bez ideoloģiskās piešprices, likās varen veselīga ideja. Tā aktīvi darbojoties kādu gadu un iesaistot vairāk interesentu, t. sk. organizācijas nākamos prezidentus – Daini, Gvido, Uģi, u.c. 1993. gadā izdevās nodibināt JCI Latvia.
3. Kādus labumus organizācija var sniegt tās biedram? Kā, Jūsuprāt, JCI Latvia biedrs var iegūt visvairāk un vislielāko pieredzi?
Kā jau augstāk minēju, galvenais labums, ko organizācija var sniegt, ir mācīties reāli darot. Protams, ar to es nedomāju, kādas akadēmiskās zinības, bet gan praktiskās iemaņas un ideju testēšanu. Ilustrēšu to ar tādu abstraktu piemēru. Iedomāsimies jauno gurķi vārdā Ebergerdīns. Ebergerdīnam ir augstākā izglītība un viņš strādā algotu darbu, vakaros sporto un piedalās JCI dzīvē. utt. Kādu vakaru viņam ienāk prātā ideja jaunam projektam (nespecificēšu jomu, jo tas var būt sociālais, pasākuma, biznesa, u.c. projekts). Viņš sāk štukot – kā to labāk realizēt, ar ko sākt? Nu lūk, te arī ir mūsu organizācijas lielākais pienesums – nākamajā nodaļas sapulcē vai nu visiem, vai kādai daļai Ebergerdīns izklāsta savu projekta ideju, tādējādi ideja iegūst jau pirmos testa rezultātus, ieteikumus, rekomendācijas, uzlabojumus. Tagad jaunietim atliek vien nomotivēt interesentus, lai piedalās projekta grupā. (Ja Ebergerdīnam nav grupas līdera prasmju vai projekta vadības iemaņu – JCI piedāvā atbilstošas augstas klases apmācības). Pieņemsim, ka jaunietis visu ir apguvis un noorganizējis projekta grupu, kuru vadot, projekts izdodas vai... neizdodas. Ja projekts izdodas – visi ir priecīgi un ieguvēji, ja neizdodas – visi nav priecīgi, bet Ebergerdīns vienalga ir ieguvējs – ir saņemta nenovērtējama pieredze :)
4. Esat ieņēmis nozīmīgus amatus JCI Latvia valdē, kas pamudināja tiem pieteikties? Vai, Jūsuprāt, biedriem kā mērķi vajadzētu sev uzlikt ieņemt vadošus amatus nodaļas, nacionālajā un starptautiskajā līmenī?
Pamudinājums bija vienkāršs – gribējās rosīties, gribējās pamēģināt ko jaunu, sevi parādīt un uz citiem paskatīties. Piemēram, 90-to gadu sākumā Latvijā nebija pārāk daudz starptautisko iespēju gan valodas, gan finanšu, gan ceļošanas dokumentu jomā. JCI amati “atvēra” durvis uz pasauli. Nevis vienkārši kā ekskursantam, bet kā, nebaidīšos šī vārda, arī draugam. JCI ir plaši pārstāvēta vairāk nekā 100 valstīs, un tā bija fantastiska iespēja. Kā nodaļas prezidents piedalījos pirmajā JCI Eiropas akadēmijā, kā nacionālais prezidents piedalījos Japānas akadēmijā.
Uzskatu, ka biedriem noteikti ir sevi jāizmēģina pēc iespējas dažādākos amatos. Ne velti amata pienākumu veikšanas termiņš ir gads – tas ir tieši tāpēc, lai pēc iespējas vairāk biedri varētu “iemēģināt” roku dažādās administratīvās kapacitātēs, kas, ticiet man, vēlāk noteikti noderēs ikdienas dzīvē un profesionālās karjeras attīstībā.
5. Atskatoties atpakaļ, kā Jūs vērtējat, ko Jums sniedza šo amatu ieņemšana? Vai un kā šīs iemaņas var palīdzēt profesionālās karjeras izaugsmē? Ko Jūs saredzat kā bonusus?
Pirmā lieta noteikti ir pārliecība. Pārliecības par paša spējām, ka tomēr varu. Jo tas jau pats galvenais – ja pierādīsi sev, citi tāpat sapratīs J Jebkurš JCI amats tādā vai citādā mērā pieprasa zināmu administratīvo funkciju veikšanu un tās skolā nemāca savukārt jebkura profesionālā dzīvē gan. JCI šajā ziņā ir lieliska skola un man šīs iemaņas ir lieti noderējušas. Varu diezgan daudz runāt, par dažādām prasmēm un iemaņām, ko tādā vai citādā veidā katrs var apgūt JCI ietvaros, bet kā galveno bonusu es tomēr vēlos nosaukt draugus un paziņas. Kas gan mēs esam bez cilvēkiem, kas ir mums apkārt? JCI būtiskākais bonuss - līdzīgi domājošu draugu un paziņu viegla atrašana klātienē.
6. Ko nozīmē būt senatoram?
He – he. No mana šīsdienas skatupunkta tas vairāk nozīmē būt kā pensionāram :) Jo senatora statusu ieguvu kaut kur 2002. vai 2003. gadā. Vispār esmu pirmais JCI Latvia senators. Bet toreiz man tas bija liels gods un papildus atbildība. Es personīgi uzskatu, ka senatoram ir pienākums atbalstīt organizāciju un sekmēt tās attīstību jebkurā iespējamā veidā.
7. Kādu Jūs vēlētos redzēt JCI Latvia – tās turpmākos attīstības soļus un virzienus?
Kļūt kuplākai un plašākai, vērt jaunas nodaļas un iniciēt interesantus projektus. Tikai caur projektu darbošanos organizācija var pastāvēt un attīstīties. Domāju, ka nav jāizdomā velosipēds – vajag pārņemt citu valstu labās pieredzes un sekot to veiksmes stāstiem.
8. JCI Latvia šogad svin 25. dzimšanas dienu – kāds būtu Jūsu novēlējums organizācijai?
Patiesībā man ir ļoti liels prieks, ka organizācija nu jau svin savu 25. gadskārtu. Novēlēt varu tikai to, lai katra biedra individuālās ambīcijas saskanētu ar organizācijas attīstības plāniem un tad jau viss izdosies :)
